|
SatursReklāma 
Login |
|
Forums
 :D [ 0 ]
Cilvēki bieži vien pat nenojauš,cik skaista var būt daba.Piemēram,sēžot uz akmens sola un paceļot acis nedaudz augstāk par ikdienas rūpēm,es redzu gaismu,kas viz neskaitāmos toņos,es redzu staru spēles un mirkļa mākslu,kuru nav iespējams iemūžināt tādu kāda tā ir,jo,cilvēku radīts aparāts nespēj iemūžināt apspīdētos kokus,kas viz neskaitāmos toņos!Tāpēc es mēdzu pacelt lapu no zemes un pavērot,tās dzīslojumu,krāsas un formu.Katru reizi es nodomāju,cik tas viss ir skaists,ko radījis Dievs,bet diemžēl es neredzu to sevī,jo es redzu tikai pasaules sabojātu meiteni ar rētām uz sejas un garā.Gars ir sakropļots un tieši tādēļ mani nevar iemīlēt,jo kropļi nepatīk nevienam,tie atgādina,cik patiesībā esam vāji... Dzejoļi,aiz mīlas tapuši... [ 1 ]
Rudens lapa,kas virpuļo vējā, Liek domāt par brīžiem siltiem. Par pieskārieniem un čukstiem, Kas negribot atsaukties liek. Rudens vējš,kas kokos skrien Un kļavu ausīs noslēpumus čukst, Spēlē kārtējo rudens spēli Lai pavedinātu uz izģērbšanos. Izģērbties visa daba steidz, Lai segtos vien ar sniega segu. Tāpat,kā lapas vējā Mana dvēsele neslēpjas vairs. lūdzu,nečuksti ausī manā, Lūdzu,neliec domāt par Tevi. Lūdzu,izvēlies vienu, Lai varu aizlidot vējā... |